van Daama -

13:26

Jā, smadzenes ir tāda komplicēta lieta, protams. Tur notiek gan labi, gan slikti, gan jocīgi procesi. P.S. man bioloģijā bija sliktas atzīmes.
Izgāju no mājas, aizslēdzu durvis un, kad sapratu, ka nav, kur ielikt atslēgu, slēdzu tās atkal vaļā un paņēmu no mājas piemirsto somiņu. Pusceļā uz autobusa pieturu sapratu, ka esmu atstājusi mājās tos dokumentus, kuri kalpo par galveno iemeslu tam, ka es vispār dodos ārā no mājas.
Lai gan biju izvēlējusies doties uz Madonu tieši ar to autobusu, kuram pēc 20 minūtēm seko vēl viens autobuss, nolēmu tomēr elpu neievilkt un, tiklīdz vajadzīgie dokumenti bija pie vietas (tas ir, pie manis), devos atpakaļ uz pieturu klusā cerībā, ka pirmais kavēsies un es tomēr paspēšu aizbraukt ar to. Pirmais kavējās, bet es nepaspēju. Tikai redzēju, kā tas mierīgi izgriežas no pieturas un aizbrauc tālēs zilajās, pateicu pārāk skaļu F vārdu, apgriezos ap savu asi, lai pārliecinātos, ka to neviens nedzirdēja, un lēnā solī aizgāju līdz pieturai un apstājos, lai kādas 15 minūtes padarītu to, kas man nepatīk - gaidītu.
Paralēli tam darīju to, kas man patīk - iespraudu ausīs mūziku un hipnotizēju mašīnas, lai panāktu, ka kāda no tām apstājas un pazīstama balss pasaka, lai lecu tik iekšā un viens divi tūlīt būsim Madonā.
Kā jau ar tādiem nomoda sapņiem mēdz notikt, tas, protams, piepildījās. Nedaudz izkropļotā un ne tik fantastiskā veidā, bet piepildījās.
Mašīna apstājās un nepazīstama balss teica, ka aizvedīs līdz Sarkaņiem. (Tas ir miests, kas atrodas gandrīz pie pašas Madonas) P.S. laukos kāpt iekšā nepazīstamās mašīnās, kas piedāvā aizvest, nav bīstami, jo laukos visi visus pazīst pat tad, ja nepazīst.
Izmesta Sarkaņos, es paskatījos pulkstenī, nopūtos, paskatījos uz pieturu, nopūtos, paskatījos uz ceļu, kas ved Madonas virzienā, nopūtos un tā vietā, lai turpinātu darīt to, kas man nepatīk (gaidīt), darīju to, kas man patīk (gāju).
Pēc 40 minūšu veselīgas, bet apgrūtinošas pastaigas (ceļš, kurš tiek remontēts, ir nepiemērots gājējiem, un arī zāle, kas aug tam blakus, ir garāka nekā gribētos) biju nonākusi savā pirmajā mērķpunktā un ar lepnumu secināju, ka neesmu zaudēju nevienu minūti no sava lētā laika, jo autobuss, kuru es negaidīju, vēl aizvien nebija mani apsteidzis.

Šim rakstam ir ļoti jēgpilns secinājums, kuru man ir slinkums rakstīt, bet ir, nopietni.