Pienākumi. Uzspiestie pienākumi. Kādreiz es ļoti gribēju turēt savus solījumus, un ļoti uzmanījos, ko solu, vienmēr cenšoties laicīgi paredzēt un brīdināt ne nu ka par forsmažoriem, bet vienkārši - šo un to, kas no solījuma izpildes atturēt varētu.
Lai gan par godīgu 'jā, es drīz nākšu, ja nesākšu spēlēties' pērienu dabūju kā reiz tādu pašu, kā par "melošanu", ka drīz.

Bet bija vecākiem tas brīnišķīgais paradums, uzsākt ar 'tu apsolīji, ka' dažādus sīkumus, ko vajadzēja izdarīt. "Tu apsolīji, ka uznesīsi avīzes" . " Tu apsolīji, ka iznesīsi miskasti". " Tu apsolīji, ka sameklēsi man čības"....
Pagāja laiks, un sapratu jau, ka vispār nē, neko tādu tais reizēs solījusi nebiju, tā viņiem tik tāda runas figūra iemīļota.



Nē, patiesībā tie ir sīki skarbumi, kas nosodoši izklausās tikai šādi, no konteksta izrauti, nedomāju, ka mana bērnība ģimenē bija diži sliktāka, par jebkura cita bērnību ģimenē - katram ir kādi savi sīkie aizvainojumi bijuši, tā mēs, galu galā, sākam mācīties ar sarūgtinājumiem samierināties.

Un tomēr, katru reizi, kad kāds atgādina, ka tie taču ir mani vecāki, vai tad man ir tik grūti pāra reižu nedēļā ar viņiem sazvanīties un pa pārnedēļu ciemos aizbraukt (viņiem taču tikai kārojas zināt, kā man klājās, tikai mazliet padzīvot manu dzīvi caur maniem atstāstiem, tikai mazliet pabūt ar mani kopā, un atkal sajusties būt noteicējiem, padiriģējot un pakritizējot manu dzīvi);
Katru reizi es uz mirkli, īsāku vai garāku, jūtos kā nošņurkušais sīkaļa, kas gāja uz veikalu pēc kefīra un neko neteica, lai arī skaidri saprata, ka nekad neko tādu solījis nebija. Jo tie taču ir vecāki.


Man nepatīk, ja man atgādina solījumus, kurus man ir nepatīkami pildīt.

Jo īpaši, ja nekad tādus neesmu devusi.

Tags: confessions