Šobrīd viss šķiet tik labi, ka pat sapņus izjūtu citadāk. Piemēram, pēdējais iespaidīgākais bija par pamatskolas klasesbiedriem. Mana solabiedrene M (piemīlīga teicamniece ar kolosālu humora izjutu) bija salietojusies kaut kādas narkotikas, un saglabājot savu saulaino smaidu, grasījās atstiepties. Es caur klasesbiedru T nodevu viņai mistisku ripiņu, kas izglāba viņas dzīvību. Vēlāk T tiesāja, apsūdzot M nonarkošanā. Es sniedzu liecību, ka viss bijis gluži otrādāk. Lielākais ekšens bija, kad atstāstīju notikumus mentam sežot pie datora. Viņš rādīja kaut kādas bildes un video, es satraukta vervelēju savu stāstāmo, tad pazibēja nešķīsti balti zobi un čalis centās man piebraukt. Uz atraidījumu viņš reaģēja sasināti un sāka mani konkrēti dauzīt. Piepalīdzēt atsteidzās vēl vairāki melnās formās tērpti likuma sargi. Bet es izrādījos līdzvērtīgs pretinieks. Rezultātā visi sašķaidītām sejām, izklapētām iekšām gulējām uz nelielās telpas grīdas. Priekšplānā - es baltā kleitā ar asiņainu seju. Bet svarīgākais doma manā galvā - man ir taisnība un jūs guļat uz tās pašas brūnās dēļu grīdas uz kuras es, vaidot un kaucot skaļāk kā es.
Vienīgais, kas kaitina, nezinu M nomira vai nē.