Aizstaisīju acis un atkal to visu atminējos.

Tavas maigās lūpas, tas šaudonīgais acu skatiens.
Nedaudz bezkaunīgā sejas mīmika un provocējoši vārdi,kas nāca pār tavām lūpām.
Un tavas kurpes, tās bija briesmīgākās vīriešu kurpes,ko manas acis vien skatījušas.
Atvaino, tie bija Zābaciņi. Tie zamša zābaciņi,kas skanēja ejot pa ielu.
Pareizi,kad gājām uz jūru, ceļā skanēja tavi kurpju papēži,jo man gan kājās bija notraipītas,ieplīsušas,baltas kedas,
kas tikai iečīkstējās ,kad gumjijas zole spēra kādu soli uz grubuļaināka asfalta bedres.
Es toreiz tikai pasmaidīju,jo tava roka sildīja manējo un pasaule mirdzēja.
Kā sēdējām uz jumta, vērojām spožās zvaigznes, un nekaunīgi ilgi skūpstijāmies.
Dzirkstošs šampanietis, vīna smarža, sveces un cigarešu aromāts virmoja un vēl vairāk apbreibināja mani ar tā brīža burvību.

Pī,pī,pī.
sūdi, atkal piedzināju keksiņus krāsni. Piedegušais aromāts uzreiz atsit realitātē.
Un tā man dažreiz sanāk aizmirsties piedegušos kēksiņos.