Es nolaidos uz viņas krūtīm. Skaistas. Maigas. Neaizsargātas. Un tajās kaut kas pukst... Labāk, lai plūst... Aizmigusi svētīgā Katardamas cienīgā nebūtības miegā. Par ko tu sapņo, daiļā?
Kur ir tava dzīvība? Tā šobrīd jūt tikai manu ledaino skatienu. Tu nemani viņas bailes un priekšnojautas. Vai bieži nāve uzmetas kādam uz krūtīm tikai tāpat vien, lai noglāstītu?
Es varētu tevi aiznest uz saviem melnajiem spārniem, bet tu esi pārāk smaga. Vai man būtu jānes arī tava miesa un asinis? Kāpēc, maigā būtne? Kāpēc gan man tās būtu vajadzīgas?
Ko es iesākšu ar tavām baltajām rokām, ar tavām aizvērtajām acīm, ar taviem maigajiem matiem? Es nejūtu tavu elpu. Kam man tavas plaušas?
Tu esi pārāk skaista, lai dzīvotu, Cerība.
Kur ir tava dzīvība? Tā šobrīd jūt tikai manu ledaino skatienu. Tu nemani viņas bailes un priekšnojautas. Vai bieži nāve uzmetas kādam uz krūtīm tikai tāpat vien, lai noglāstītu?
Es varētu tevi aiznest uz saviem melnajiem spārniem, bet tu esi pārāk smaga. Vai man būtu jānes arī tava miesa un asinis? Kāpēc, maigā būtne? Kāpēc gan man tās būtu vajadzīgas?
Ko es iesākšu ar tavām baltajām rokām, ar tavām aizvērtajām acīm, ar taviem maigajiem matiem? Es nejūtu tavu elpu. Kam man tavas plaušas?
Tu esi pārāk skaista, lai dzīvotu, Cerība.