Viņš ienīda pulksteņus. Šis cilvēks nīda tos visvairāk par visu. Tikšķēšanu viņš nīda šķiet neizbēgami jau kopš bērnības. Tie cilvēkiem norādīja, kad kaut ko darīt, cik ilgi ko darīt, kad sākt un beigt darbus. Laiks arī viņam, tāpat kā visiem cilvēkiem, norādīja viņa mirstību un ierobežotību. Un tāds šis cilvēks jutās- ierobežots un neapmierināts ar sevi (pat vēl vairāk). Lai cik tas arī banāli neizklausītos viņš nīda pulksteņu nīšanu, jo uzskatīja sevi par pietiekoši racionālu. Neapšaubāmi tāds bija ideāla vīrieša tēls, kurš Grišas apziņā bija aizķēries jau kopš bērnības, kad māte mācīja skaitļus, burtus arī pulksteni. Tāpēc zēna gados nojausto pulksteņa lietderību un uzcītību tā apgūšanā, vecumdienās Griša kompensēja ar rūgtu riebumu. Nojauta, ka viņa dzīves gājums nu jau ir sasniedzis norieta punktu, lika uztvert sienaspulksteņu mazo ceieru tikšķēšanu sevišķi personīgi. Griša juta kā laiks neaizbēgami izsīkst. Un ne jau novecojusī seja to pavēstīja, bet gan mirušo biedru un atmiņu daudzums, kurš bija uzkrājies un uzvirmoja sapņos. Dažkārt Grišam šķita, ka viņa atmiņā pastāvošie tēli un sapņos redzētās nepazīstamās personas nemaz nav eksistējušas. Ka tās visas ir iepriekšējo dzīvju mirāžas vai vislabāk viņš tās būtu nosaucis par atraugām. Un šīs eksistenciālās atraugas viņam uzdzina nelabumu un šaubas. Šādos mirkļos viņš steidzās pie vecajiem fotoalbūmiem, izmisīgi meklējot nezināmo personu, kuru atmiņa un veselais saprāts sķietami bija pasludinājuši par persona non grata... Jo biežāk Griša šādas personas un sejas atrada albumā, jo vairāk viņš apzinājās, ka arī viņš ir šāda nevēlamā persona un ka arī viņa noliktais laiks aiziešanai tuvojas.
Gluži tāpat kā viņa sienaspulkteņa "Luč" laiks nu jau ritēja pēdējos mirkļus šajā pirmdienas rītā. Tieši viesistabas pulksteņa tikšķi bija modinājuši atvaļināto kapteni. Ap septiņiem norīta klusums pamazām pārauga troksnī. Mazpilsēta modās no mānīgā miera. Griša bija spiests dzirdēt kā viņa kaimiņi devās uz darbu un tieši šajā mirklī viņš izlēma izrēķināties ar veco pulksteni. To gan beidzot viņš darīja pēc sava prāta: tieši, ātri un nesaudzīgi. Bez kāda naida vai nožēlas viņš nokārtoja savas attiecības ar viegla mājsaimniecības āmura palīdzību.
Minūtes laikā no kaitnieciskā objekta bija palikušas vien stikla lauskas un vraks. Vai Grišam bija žēl? Viņam gan būtu žēl pirms pārdesmit gadiem, bet tagad... Kāda gan atšķirība un nozīme bija pulksteņa pastāvēšanai? Eksistencei vairs nevajadzēja meklēt attaisnojumus, ieganstus vai aizbildināšanos. Viss bija un notika tā kā tam bija jānotiek un šoreiz pēc Grigorija Messjanoviča prāta.
Un par to pirmoreiz mūžā viņš jutās atvieglots.