kādam vienkārši vajadzētu sabļaut uz mani vai nopērt.
bet tā - ar jēgu un saprašanu.

fui, bet ka te pie stūres nepieķeras kāds augstāks spēks, es pat iedomāties negribu kā tad varētu izvērsties šī sapratnes pilnā sabļaušana. tā kā donalda kaufmana nāve. es kādreiz biju labāka, gudrāka, es nezinu, āka. man nebija bail no nāves, man šķita, es varētu pārdzīvot visu nāves, tajā skaitā arī savējo, jo tik ļoti es visus mīlēju un visiem uzticējos. tajā skaitā arī sev.
bet tagad, jo sliktāk es uzvedos, jo spēcīgākas ir manas bailes no nāves. aizdomas, ka viņa būs un pēkšņa. paranoja. un bail, ka tad es teiktu, kā Susan Orlean: I want my life back. I want it back before everything got fucked up. I want to be a baby again. I want to be new.

tam jābūt kādam, kuru es vēl joprojām mīlu tāpat kā tad, kad man no nāves vēl bail nebija. jo tikai no tāda sabļāvuma es varbūt tiešām atmostos. galu galā tas taču ir par mani. no manis. un galu galā tas nav par atmošanos.