Pavisam stulbi, dīvaini, pat nezinu, kā tad īsti.
Milzīgs juceklis, skumjas mijas ar prieku un jauniem atklājumiem, visa nedēļa solās būt vienos svētkos (re, ku` kruti) iekšā viss plīst. Un es vairs neko nezinu, es vairs pat negribu zināt.
Ir tikai smiekli, bezgalīgi daudz smieklu, kas iestiepjas bezgalībā un kāre pēc sarkanā vai vienalga kādas citas krāsas. Aizskalot prom to iznīcinošo tukšumu, lai tas aizpeld tālu, tālu.
Sapņoju par panku, kam krīt ārā mati un, kurš vnk paņem un sev grebenes vietā mierīgi sasprauž adāmadatas.
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
