es pasaulē, pasaule manī

Mulsinoši.. Cilvēcīgi, bet kaut kā nepareizi. Tā vien šķiet, ka tīšu prātu lienu un ārdu sevi laukā, lai tik mani pažēlotu. Gribu saņemt konkrētas atbildes uz retoriskiem jautājumiem. Jautājumiem, ko atbildēt var tik Dievs. Nu nav man skaidrs, kā rīkoties un kur ir mana vieta. Nu īsti lapās laisties negribas, bet tā kā derētu justies ērti tur, kur esmu. Skaidrības labad, gribētos nebaidīties no neatbildētiem jautājieniem, bet gan pieņemt šīs situācijas, kā nezināmo, bet pamācošo.. Izdzīvot šo jauno un musinošo, lai mācītos. Nemaz negribas zināt, kas liek cilvēkam sargāt citu jūtas, laikā, kad tiek pārdzīvotas bailes no nāves, jo tas nozīmētu pašai saskarties ar to un stāvēt nāves priekšā, bet es tam vēl neesmu gatava. Man pat bail skatīt citu ciešanas, kur nu saskarties ar savām. Pat nezinu kā lai to nosauc - nu esmu es gļēva