|
[Jun. 24th, 2014|12:28 am] |
Aizvakarnaktī soļojot/velkoties tik ļoti gribēju, lai kādi no tiem ugunskuriem acu priekšā būtu ar cilvēkiem, kuriem kaut ko teikt par saulgriežiem un laipni pieņemt aicinājumu apsēsties. Tā bija silta nakts, vairāk laikam vajadzēja klātbūtnes sajūtu un kārtējo iespēju apstāties uz brīdi un varbūt runāt cerībā, ka atradīšu labus vārdus ja ne iešanas motivācijai un tam, ka Irbi vajag šķērsot vēl līdz saulei, tad vismaz nedēļā pieredzētajam. Vēl vairāk es vēlējos, lai pie Irbes ietekas saulgriežotu kāda kompānija ar laivotājiem, kas pārceltu otrā krastā, jo ilgi apsvērtajām alternatīvajām iespējām (piemēram, brist pa pirmo sēkli) atradās sakarīgi pretargumenti.
Kad tiku pie pirmā, tajā gailēja vēl pēdējā pagale un visi (pēdas liecināja - pludmales gonkotāji) bija prom. Otrais bija nopietnāks un es jo tuvāk tam tiku, jo skaidrāks bija par tā tuvumu Irbes ietekai. Sapņu/realitātes nošķīruma pamācība bija krietni skaidra jau metrus 200 pirms viņiem - vīriem, kas nāca uz butēm sēdēt un tā īsti pat neatņēma tā jocīgā čaļa sveicienu, kas turpināja doties uz priekšu, ietekā iesmēla ūdeni brokastīm un meklēja to sasodīto apkārtceļu. Gājēju tiltiņa 1974.gadā slietās konstrukcijas dēļu klājums bija sūdīgā stāvoklī, kas papildināja maģiskās nakts turpmāko prozaisma trendu - divstundu wtf soļošanu atpakaļ līdz jūrai un nepieklājīgi īsu trīsstundas priedītes piegulēšanu Ķikana piekrastē. Saullēkta nebija, uz rītausmu smidzināja, un skudras bija manas draudzenes.
Īsto vārdu vēl nav. Reizēm vienkārši kaut kas zina, ka (tā) vajag un esmu pateicīgs par to pašu. |
|
|