| |
[Feb. 11th, 2011|06:00 pm] |
|
sadošana pa dibenu nelīdz. mēs esam vēl jauni un dusmīgi, gaidot, ka dzīves viedums nokritīs no zila gaisa, ielīs mutē no pudeles kakliņa vai pielips kā mūžīga dēle no kādas intelektuālas sentences, Akadēmijas vai Rīgas laika u.c. Tāpēc, ka gribam būt tik lieli kā lidojošie begemoti no bērnības mitoloģijas, nākas secināt, ka kārtējo reizi no mušas esam izpūtuši ziloni, kurš pēc savas būtības jau tīri praktiski ne par matu neatšķirās no ziepju burbuļa. un šeit es gribu pielikt punktu rezignētajai fenomenoloģiskajai apcerei, bet pievērst uzmanību pirmās vēstules korintiešiem 13. nodaļai, kuras aizmiršanu mums vienmēr vajadzētu nožēlot: "Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu." Un ja pienāks laiks, kad šīs rindas cilvēcei šķitīs banālas un bezgaumīgas, es būšu pirmā, kas atbalstīs masu iznīcināšanas ieročus, jo tad mēs būsim kļuvuši par staigājošiem miroņiem |
|
|
