to, cik netīras kļuvušas briļļu lēcas, es parasti pamanu tikai no rīta, tās atkal uzliekot uz deguna. sīcis sācis ļoti skaļi rūkt. nevis kā ventilators dūc, bet tiešām rūc. tas mani satrauc. man nepatīk tikties ar cilvēkiem, kurus nesatieku ikdienā. pēc tādām tikšanām ilgu laiku jūtos neskaitāmas reizes vientuļāka nekā pierasts, turklāt nepārstāju atmiņā pārcilāt savas stulbās izturēšanās, kas tādējādi, ja ne pieaug skaitā, tad savā stulbumā gan. turklāt ar tādiem cilvēkiem es nekad nejūtos tāda, kādu sevi iztēlojos. tāda, kādu sevi iztēlojos, varbūt dažkārt esmu vien rakstiski. un ar savu ģimeni - tiem, kurus neesmu izvēlējusies. balss-komentatore tagad izsaka arī piezīmes par manu tagadni nākotnes pagātnē. piemēram, piektdienas vakarā, atkal cīnoties ar bezmiega un gulētietgribēšanas pretrunām, viņa vēl joprojām nespēja iedomāties, kurā stāsta posmā šobrīd atrodas un cik nozīmīgs vēlāk izrādīsies viss, ko viņa šobrīd sauc par sīkumiem, un cik nesvarīgs tas, par ko domā visvairāk.

atkal turpināju lasīt Reisfieber. patīkami nenozīmīgi sīkumi, kas gan laikam ir tas viss lielais.

Citāts "Daniels nesaprata, kas ar viņu notiek. Apsēdās pie galda un mēģināja saņemties. Centās saprast, par ko pats domā. Taču tās domas, pār kurām viņam nebija varas, bija daudz žiglākas par domām, ko vinš apzināti sūtījā tām pa pēdām. Un, lai arī tagad vinš domāja divtik intensīvi, tik un tā nebija iespējams saprast, kas notiek viņa galvā."

Cits "Vai Anna mīl cilvēkus? Viņai vienkārši patīk, ka viņa cilvēkiem patīk. Kāds gan prieks no tā, ka tev patīk kāds, kam tu nepatīc?
-Tu atkal iesāc sarunu, kas nekur neved. Es tur eju, jo man patīk tie, kam es patīku, - viņa noteica.
-Tieši tā paša iemesla dēļ es palieku mājās, - Daniels nevarēja atcerēties, vai tiešām palika vai arī devās Annai līdzi."

Viens "Reiz viņa bija Danielam stāstījusi, ka vēl Zviedrijā esot, viņa bieži skaitījusi vārdus. Dienasgrāmatā atzīmējusi, ka otrdien pateikusi 250, trešdien 310, ceturtdien 6. Tādā veidā viņa pierakstījusi arī sarunas - es 97, mamma 178, Svens 23, es 48.
Bērns būdams, viņš bija vairākkārt mēģinājis darīt tāpat.
-Kāpēc tu šodien tik nerunīgs? Kas noticis? - Astrīda taujāja.
Daniels sāka stāstīt, skaidrot, skaits nojuka, un viņš apvainojās."