...neņem galvā, man gribas Tev teikt. aizmirsti. tā nebiju es, kas visu to uzrakstīja. tie bija mani pirksti, kas to uzrakstīja. vai tad kaut kas tāds vispār ir iespējams - izstāstīt dzīvi? bet ja es tomēr mēģinātu, tad visticamāk sāktu ar beigām, ar šodienas sauli, kas ložņājot cauri ārdurvju stikla vitrāžām atstājusi savus nospiedumus uz kāpņutelpas sienām. vienubrīd šķiet, ka tā ir krāsaina gaismas šķemba, kas iedūrusies manā plaukstā. ik pa laikam šodien kaut ko iedziedos pati sev savā guļamistabas aizvilkto aizkaru puskrēslā, piemēram, knowing me, knowing you, aha. un runa pat nav par to, ka man kaut kā īpaši patiktu šī dziesma...