Pilota memuāri.

Laime apreibina?

Laime apreibina?

[info]almighty_j
22.1.07 20:36
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Tikko es konstatēju ģeniāli baisu faktu - kolīdz cilvēki kļūst laimīgi, viņi apklust. It kā pazūd, izgaist un viss. Klusē.

Nepierasti, ņemot vērā uz mani darbojošos izņēmuma aksiomu - ārdos, plosos un močīju uz vella paraušanu. Nē, pag, teikšu kā ir - tracina mani tas joks. Nepatīk.
  • Mūzika: F. Ķiģelis - Lietus sašuj.
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • [info]morphine
    22.1.07 21:38
    (Mani) iespējamie atbilžu varianti:
    1)cilvēks nemāk izrādīt to, ka jūtas labi;
    2)ir bail, ka tas labais, kas ir, tā sajūta - ka tas var pazust, ka to var kaut kā aizbaidīt (or something);
    3)cilvēks ir tik ļoti iekšā tajā sajūtā, ka nepaliek ne spēka, ne vēlēšanās par to bazūnēt visai pasaulei;
    4)mēs (homo sapiens) defaultā esam tendēti uz sevis mocīšanu, kā arī uz sevis žēlošanu (pēc tam), tāpēc izrādam/ atklājam tās nomācošākās sajūtas;
    5)..

    • [info]almighty_j
      23.1.07 00:00
      Es liktu uz 3. un 2. Tie man arī visvairāk nepatīk. Tieši šīs izpausmes-NEizpausmes.

      • [info]morphine
        23.1.07 00:32
        Gan jau, ka katram cilvēkam savi iemesli.
        Un cilvēki NErīkojās tā, kā mēs to gribētu: tad nebūtu interesanti/ tā nebūtu pareizi/ tā vienkārši nenotiek/ mēs neesam visi no vienas mīklas taisīti (vajadzīgo pasvītrot)

      • [info]lidot
        8.2.07 17:29
        laimīgi cilvēki arī ir? foooorši..
        laimei parasti vajag pārāk maz, lai rastos vajadzība visai pasaulei par to izbazūnēt..

        • [info]almighty_j
          9.2.07 00:59
          Tur tad laikam ir arī galvenā atšķirība. Laimes stāvoklī es kļūstu ārkārtīgi labsirdīgs un atvērts (reta parādība, kā jau minēju), kamēr citi vienkārši kaut kur nesaprotamā kārtā nolien, pazūd un ļauj visai pasaulei par sevi aizmirst. Nevar būt, ka nav tādas vajadzības.

          • [info]lidot
            13.2.07 11:32
            īstenībā Tev taisnība. man arī tā bieži ir. kad pati esmu laimīga, gribas visai pasaulei izstāstīt, cik tas ir forši, gribas visiem kaut ko labu izdarīt, lai tie būtu tikpat laimīgi kā es tajā brīdī. taču tas ir pārejoši. diemžēl.

            • [info]almighty_j
              13.2.07 12:43
              Protams. Stāvoklis nav noturīgs un arī nedrīkstētu tāds būt - pie visa pierod. Tieši tāpēc vēl jo vairāk šos momentus ir jāizmanto, paspējot paveikt 100 jaukas lietas, ko citādos apstākļos varbūt nemaz neizdotos sasniegt. Bet tā vietā esmu novērojis uz sevi vērstu EGOcentriskumu - 'tā ir mana laime. nevienam nedošu'. Nu, labi, var nedot autiņa atslēgas un citas lietas, bet ar šo dalīties ir viegli, vienkārši un patīkami.

              man tā domāt..

              • [info]lidot
                13.2.07 13:18
                pareizi Tu domā. :) (nez kāpēc man liekas, ka šādus vārdus Tu dzirdi ne pirmo reizi..)

                kaut kā neizklausās pēc laimīga cilvēka, ja to noslēpj sevī un ne ar vienu nedalās.. varbūt pašam tomēr trūkst un nav īsti laimīgs?

                (a par ko vispār tas bija domāts??)

                • [info]almighty_j
                  13.2.07 16:02
                  Uz ko es to attiecinu? Uz pavisam konkrētām, reāli eksistējošām personām. [Jebkura nejauša sakritība ir JAUŠA! :D] Bet ne obligāti tas nozīmētu, ka cilvēks nav līdz galam laimīgs, ja ar citiem nedalās. Vienkārši to var arī neprast. Var. Tā notiek ļoti bieži. Un tikai tad nāk tas otrs, iepriekšminētais EGO faktors.. [sak' man ir labi. pasaule var ieskrieties. un tas, ka mēs visi pēc būtības esam vienā ķēdē saslēgti, tiek momentā aizmirsts.]
Powered by Sviesta Ciba