Noraudāju pusnakti tīros palagos - 'labāk ir, bet strādāt vēl nevar', tas ir lielisks teiciens, man tikai nav līdz galam skaidrs, kāpēc 1145 dienu laikā neesmu spējusi kaut mazliet vairāk sakārtoties, kaut uz pusslodzi sākusi dzīvot. Bet ne jau par to ir stāsts.
Turpinot nepriecīgas tēmas, es vienmēr esmu bijusi tā vai citādi pārliecināta par savas ģimenes disfunkcionalitāti - reizēm vairāk, reizēm mazāk, taču gandrīz visās jomās, kurās vajadzētu vismaz kaut kādam ģimeniskumam izpausties. Tomēr pēdējā laika bilance ir teju vai līdz traģiskumam smieklīga - vismaz 3 no 4 dzīvokļa iemītniekiem regulāri dzer slepus viens no otra [kas netraucē tajā pašā laikā šo nodarbi nosodīt], visiem ir noslēpumi, pārrunāt kaut kādu savu sāpi ģimenes vidū ir pilnīgi bezjēdzīgi [kas laikam ir iedzinis mani pilnīgā dirsā Eiropā, jo esmu iedzīvojusies nespējā kādam kaut ko stāstīt], un vienīgais prātīgais kontakts man ir ar māti, taču kopumā visa ģimene ir rīcībnespējīga [varētu pat teikt - impotenta], savukārt šī ģimenes impotence ir rezultējusies tajā, ka šo 2. nama 8. dzīvokli apdzīvo teju vai savstarpēji nepazīstami cilvēki, kas brīnumainā kārtā dala vienus gēnus un uzvārdu.