zanzibra -

Tavās šķīstajās plaukstās uzzied mazi ezeriņi. Man bērnībā māte teica, ka zaļu ūdeni labāk nevajagot dzert.

Tu vēl joprojām domā, ka par vēsturnieku drīkst saukties tikai arheologs, jo viņš ir vienīgais, kurš ir spējīgs kaut ko vēl atklāt. Kaut ko tik nāvīgi romantisku kā pa pusei sadalījušos cilvēku purvā. Citi vēsturnieki sēž arhīvos, sēž bibliotēkās un nav. Nav viņu. Varbūt tāpēc arī izdomāts vārds vēsturnieki. Lai jau viņiem tiek, taču īstie, pēc tavām domām, īstos pat sauc citādi - arheologi.


Es skūpstu ezerus. Skūpstu upes. Skūpstu okeānus un jūras. Ar jēlām un asiņainām, noskūpstītām lūpām dodos atceļā, kura nav.

Tu sapņo par darbu rūpnīcā. Jā, tev tik tiešām šķiet, ka tu būtu lielisks melnstrādnieks. Nekad neesi kaunējies no veikalnieka, apkopēja un citādiem amatiem, kurus skolā mēdz uzskatīt par necienīgiem. Galu galā visi nevar būt baņķieri un pelnīt lielu naudu, kādam arī jārok grāvji. Un varbūt kāds ir dzimis grāvju racējs. Un varbūt tas esi tieši tu. Un tu nekaunies to atzīt. Skola sapotē nepareizi.

Es esmu tevī, tavos asinsvados, tavos neironos un nervos. Es tevi fiziski saprotu.
Es esmu tavās smadzenēs, bet es tevi nesaprotu. Es gribu...