visstulbākais, ka jāstrādā. es - pusaizmidzis, vēl nedaudz pohains un sāju garšu mutē - velkos no tēvamājām no rīta pārbāztā mikriņā, tad lecu iekš trama pie sevis kaut ko ņurdēdams, tad sēžu šeit, darīt nav ko. Kērtiss kaut ko mūžīgu gaudenā balsī velk (nezinu, tas tenors vai bass). jāuzliek kaut kāds pajēls laundžiņš - tāds īzī fankī beibī. ar šitām štellītēm vislabāk nomierināt sviedros un savā tumsā alkstošo dvēsli. un tā svecīte. tā ziemassvētu (un nevis kristus bērna nākšanas pasaulē svētku) svecītes liesma manī deg lēni lēni. šķobās kā tāda klauna mīmika. ehh, atkal gribās satikt Daiņuku un aiziet uz filmu par kādu karavadoni vai cilvēkēdāju vai tuksneša vētras veterānu vai resnu blondīni vai melnbaltiem smēķētājiem
ļoti gribas izklaidēties