| Sniegs - sniegs - bezmiegs |
[Nov. 28th, 2017|10:33 pm] |
Es jau sapriecājos, ka atlaida. Tas stīvums pakrūtē pārgājis. Bet šopēcpusdien atkal ieblieza, nu tā ka bimbulis nāk, un viss šķiet bezjēdzīgi tizls. Labi, ka snieg, tas mierina. Un labi, ka rīt tieku pie terapeites beidzot. Un labi, ka ir tēja, un labi ka ir mūzika un sveces. Varētu jau izraudāties, uzlikt sound poetus un kaukt, bet pa lielam tas viss tādā bezjēgā, jo taču ko es mānu, viņš man apniktu, kā allaž apnīk visi viņi. Sajūtu medniece. Alkt otru pusi, lai tur ilgotos pēc šīs. Absurdā daba, absurdais skaistais cilvēks.
Un vēl man tagad vajag gaismas, un mazliet drosmi, lai izdarītu to ko gribu un ceru.. un uz jautājumu, vai to daru viņam.. es labāk neatbildēšu, jo ja domāšu par viņu, neizdarīšu neko, tikai savos baudas mākoņos slīkšu. Man vieglāk tagad ir domāt, ka viņš ir otrpus okeāna, vai nemaz nav, vieglāk ir domāt, ka viņš nekad vairs nesatiks mani, un es viņu. Un tās atlikušās sienu paliekas viņā. Smieklīgi tik tiešām, ne es viņam, ne viņš man.
Pieķeršanās nogalina, nekad nekad nepieķeraties. Allaž turiet plānu b, vārtus vaļā, māniet vīriešus, manipulējiet ar viņiem, jo vīriešiem patīk spēles, es laikam vēl aizvien esmu par naivu, lai noticētu, ka tā ir patiesība.. caur salauztām sirdīm, ārējas impērijas tiek celtas, uz iekšu gruvešiem.. sāp, atkal. Kas sāp? Un tik pat labi, viņš varētu tagad kaut kur neprātā, mangaļsalas mežos, šaut uz sniegpārslām, un kliegt uz debesīm, tas izklausītos pēc viņa. Tēli, spilgti tēli un klusums, bez.
Iedodiet tik jaunas cerības, un es pati būšu tā, kas sev cilpu - kaklā met.. |
|
|
