Bet kamdēļ tad prāts Tavs tumšāks ir tapis,
Ka neprātības runā kā tāds pustukšs skapis?
Vai lieki tās žēlabas klausīt Tev nākas,
Ka cilvēki nomirst, ka rodas tiem kārpas?
Vai tomēr to tumsmi kas citāds Tev ir devis,
Kāds ļaundaris tumšs, kāds noklīdis velis?

Divtūkstoši divisimt divdesmit divi -
Tik cilvēki krituši, sisti ar zivi.
Bet vispār jau viņi acis te griež
Manu cibu tie skata, savu laiku šķiež.

Pie sevis tie murmina, saka tā klusi:

"Ak zinu, es zinu, jau sen es to lasu.
Pa reizītei brīnos, sev galvu es kasu -
Kā idejas ienāk tai cilvēka prātā
Tik apbrīnojamā, dievišķā kārtā?"

Viss vienkārši ir, tur vaļas nav prātot

Šai vakarā dzejnieks manī ir modies,
Bet pienācis laiks pie miera tam doties.
Tāpēc es Tev, lasītāj, ardievas saku,
Lai viegli Tev nolikt nākamo kaku.


Woww, cik man ļoti vajadzētu iet gulēt, bet tas.. dzejnieks manī nerimst un negrib tas stāt
Tam mērķis ir viens - turpināt.
Līdz galam, vēl tālāk, līdz pasaules malai,
Bet nevar, nedrīkst, tas pāri ir skalai!
Skalai, kas norāda to, cik daudz ļauts
Laiku tērēt, zils paliek Tavs pauts.
Un nonācis viss ir stulbību zonā
Šķiet domas manas mērcētas samagonā.

ĀĀĀĀ, labunakti :D

Piezīme sev: nedrīkst dzert enerģijas dzērienus