Es taču toreiz iedomājos, kad tikko tu piezvanīsi es, protams, dusmošos, nē es nedusmošos , bet pateikšu -ko vajag?, vai- kas tur zvana?, jā es pateikšu-ar ko es runāju?, ak tu?, piedod biju laikam izdzēsusi tavu telefona numuru.., vai arii, es domāju, ka ieraudzīšu tevi vienā no tām nomaļajām kafejnīcām, kurās pavadi laiku lasot avīzes, jo tu daudz lasi, kādreiz tu teici, ka tev jāizlasa 200 lappuses dienā, tad, gan es domāju, ka tu esi tik gudrs, tik gudrs un es vienmēr visu prasīju tev, bet tu teici, :”protams mazā”, tad es iedomājos, ka tu tur sēdētu, bet es paietu garām, man kājās, protams, būtu sarkanas lakotas kurpes, daudz reiz smukākas par tām, ko man dāvināji tu un mati mani plīvotu vējā un es izliktos, ka neredzu, vai kaut kā tā.
Bet tad tu piezvanīji un pateici-:"Привет, детка ", un es visu šito aizmirsu.Mūzika: aphex twins -violin solo |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
