Pulksten 18.30, kad elektrība tikko bija nodzisusi, es uzskicēju miniatūru word failā, lai neiazmirstas:
It kā jau baigā romaņķika – sēžu pustumsā uz palodzes, ārā sasnidzis, uz galda svece un visa māja slēpjas tumsā. Bet mums vienkārši pazuda elektrība, laikam pārāk smags sniegs nogūlis uz vadiem. Tā nu tagad mājā sadegtas sveces, pc turas uz pēdējiem bateriju krājumiem, kas drīz arī izsīks, interneta, protams, nav. Gribētos siltu tēju, bet nav, ar ko uzsildīt. Vakar es tā sapriecājos, ka tūlīt jau klāt pavasaris, sniegpulksteņi, tulpes, hiacintes! Un tomēr sniegs mūs vēl pēdējoreiz pārsteidza martā. Bet es ceru, ka tiešām pēdējoreiz. Ziemas zābakus es nodevu kurpniekam pašā nepiemērotākajā brīdī, tagad man jālūdz, jādiedelē, lai mani aizved, jo ar kedām pa sniegu nav forši.
Toties tad, kad elektrība nebija bijusi jau 3 stundas, es sapratu, ka tā patiešām ir viena no svarīgākajām mūsu dzīves sastāvdaļām.
Visu vakaru mēs ar brāli pavadījām, sēžot uz palodzes un veroties ārā pa logu, kur staigāja tikai retais cilvēks, lēni brauca mašīnas un cēli izslējušies stāvēja mierīgi, apsniguši koki. Baltas debesis, balta zeme, balta pasaule. Viss tīrs, skaists. Bet mums bija jautri arī bez elektrības.
It kā jau baigā romaņķika – sēžu pustumsā uz palodzes, ārā sasnidzis, uz galda svece un visa māja slēpjas tumsā. Bet mums vienkārši pazuda elektrība, laikam pārāk smags sniegs nogūlis uz vadiem. Tā nu tagad mājā sadegtas sveces, pc turas uz pēdējiem bateriju krājumiem, kas drīz arī izsīks, interneta, protams, nav. Gribētos siltu tēju, bet nav, ar ko uzsildīt. Vakar es tā sapriecājos, ka tūlīt jau klāt pavasaris, sniegpulksteņi, tulpes, hiacintes! Un tomēr sniegs mūs vēl pēdējoreiz pārsteidza martā. Bet es ceru, ka tiešām pēdējoreiz. Ziemas zābakus es nodevu kurpniekam pašā nepiemērotākajā brīdī, tagad man jālūdz, jādiedelē, lai mani aizved, jo ar kedām pa sniegu nav forši.
Toties tad, kad elektrība nebija bijusi jau 3 stundas, es sapratu, ka tā patiešām ir viena no svarīgākajām mūsu dzīves sastāvdaļām.
Visu vakaru mēs ar brāli pavadījām, sēžot uz palodzes un veroties ārā pa logu, kur staigāja tikai retais cilvēks, lēni brauca mašīnas un cēli izslējušies stāvēja mierīgi, apsniguši koki. Baltas debesis, balta zeme, balta pasaule. Viss tīrs, skaists. Bet mums bija jautri arī bez elektrības.