Šodien bija liktenīgais datums, kad pēc mēneša ilgas gaidīšanas notika pirmā lekcija autoskolā. Kāda nu tur lekcija, iepazināmies ar līgumiem, uzrakstījām iesniegumus un parunājām par to, kā viss notiks. Darba scenārijs jau pazīstams, arī sanākušie vairāk pazīstami nekā sveši, joprojām nevaru izlemt - tas ir dzīvošanas mazpilsētā plus vai mīnus?
Sākās jau viss ar to, ka biju izvēlējusies nepareizu algoritmu iešanai, garāko ceļu no iespējamajiem. Lekcijai bija jāsākas 17.30, ierados 17.25, kad soli jau bija ieņemti, es atraisīju savu laškrāsas šalli un ar acīm meklēju sev vietu. Vieta atradās līdzās manai bijušajai vēstures skolotājai, tā kā mums bija lieliskas attiecības, viņa pasmaidīja un noteica: "Nu redz, es neesmu ne par gramu labāka par Tevi, tagad esam abas vienādā starta posmā. :)". Vēl pēc dažām minūtēm pa durvīm ieveļas man agrāk tik ļoti mīļais draugs Andrejs, viņu tik tiešām neplānoju šeit sastapt. Ja būsim atklāti, neplānoju sastapt 80% no šeit sastaptajiem cilvēkiem.
Kolorītas personības sanākušas uz šiem kursiem, skolotāji, skolnieki (nospiedošā mazākumā), daži studenti, apsargi un uzņēmēji. Cik patīkami atkal atgriezties vietās, kur pulcējas daudz cilvēku, ja apnīk runāt ar vienu, var iepazīties ar citiem. Tātad mazliet par maniem biedriem: skolotāja - darbos raujas uz visām pusēm, ļoti priecājas, ka vēl ir darbs un var kaut ko nopelnīt, bet paliek mazliet skumja, kad atceras, ka apkopēja tajā pašā skolā nopelna divreiz vairāk; jaunais uzņēmējs un draugs Andrejs - pirms kāda laika mācījies, kad bijis darbs strādājis un atstājis skolu novārtā, tagad nomainot dzīvesvietu atkal apņēmies mācīties; par jaunajiem skolniekiem nav ko teikt - visu grupu neatņemama sastāvdaļa - dauzoņas un nekārtības cēlāji; kāda jauna, krievu izcelsmes sieviete Anna, kas nesen atbraukusi uz Latviju - atnākusi mācīties uz latviešu grupu, lai iemācītos ne tikai vadīt automašīnu, bet arī latviešu valodu; par pārējiem vēl īsti nav izveidojies viedoklis, laiks rādīs, kopā taču pavadīsim vēl 7 nedēļas.
Mājupceļš izvērtās ļoti interesants ar skolotāju pie viena sāna un Annu pie otra sāna. Izmetu kādu loku,jo vienai pašai ceļu vēlreiz veikt nemaz negribējās.Skolotāja zinot, kā man skolā pirms vairākiem gadiem gāja ar krievu valodas apgūšanu, nosmējās, ka man vajadzētu ar Annu vien komunicēt, abām būtu ieguvums no tā. Krievu valodai bremzes uzliku jau 7. klasē, kad dzirdēju apkārt esošos un ieņēmu kaujas pozu - kāpēc man, savā Latvijā, būtu jārunā krieviski!? Un kopš tās reizes visus mājas darbus manā vietā rakstīja mana labākā draudzene. Saprast saprotu, apkārt dzirdu, būtu vajadzība pielietot, bet nevaru. Nevaru atlaist bremzes, kuras pirms ļoti daudziem gadiem esmu uzlikusi. Tad nu Anna, saprotot manu problēmu, rosina mēģināt veidot nepiespiestus dialogus. Viņa latviešu valodā, es krievu valodā. Tā kā viņa ir ļoti komunikabla un atvērta, nevilšus pēdējos metrus jau sāku vervelēt krieviski. Win-win.
Sākās jau viss ar to, ka biju izvēlējusies nepareizu algoritmu iešanai, garāko ceļu no iespējamajiem. Lekcijai bija jāsākas 17.30, ierados 17.25, kad soli jau bija ieņemti, es atraisīju savu laškrāsas šalli un ar acīm meklēju sev vietu. Vieta atradās līdzās manai bijušajai vēstures skolotājai, tā kā mums bija lieliskas attiecības, viņa pasmaidīja un noteica: "Nu redz, es neesmu ne par gramu labāka par Tevi, tagad esam abas vienādā starta posmā. :)". Vēl pēc dažām minūtēm pa durvīm ieveļas man agrāk tik ļoti mīļais draugs Andrejs, viņu tik tiešām neplānoju šeit sastapt. Ja būsim atklāti, neplānoju sastapt 80% no šeit sastaptajiem cilvēkiem.
Kolorītas personības sanākušas uz šiem kursiem, skolotāji, skolnieki (nospiedošā mazākumā), daži studenti, apsargi un uzņēmēji. Cik patīkami atkal atgriezties vietās, kur pulcējas daudz cilvēku, ja apnīk runāt ar vienu, var iepazīties ar citiem. Tātad mazliet par maniem biedriem: skolotāja - darbos raujas uz visām pusēm, ļoti priecājas, ka vēl ir darbs un var kaut ko nopelnīt, bet paliek mazliet skumja, kad atceras, ka apkopēja tajā pašā skolā nopelna divreiz vairāk; jaunais uzņēmējs un draugs Andrejs - pirms kāda laika mācījies, kad bijis darbs strādājis un atstājis skolu novārtā, tagad nomainot dzīvesvietu atkal apņēmies mācīties; par jaunajiem skolniekiem nav ko teikt - visu grupu neatņemama sastāvdaļa - dauzoņas un nekārtības cēlāji; kāda jauna, krievu izcelsmes sieviete Anna, kas nesen atbraukusi uz Latviju - atnākusi mācīties uz latviešu grupu, lai iemācītos ne tikai vadīt automašīnu, bet arī latviešu valodu; par pārējiem vēl īsti nav izveidojies viedoklis, laiks rādīs, kopā taču pavadīsim vēl 7 nedēļas.
Mājupceļš izvērtās ļoti interesants ar skolotāju pie viena sāna un Annu pie otra sāna. Izmetu kādu loku,jo vienai pašai ceļu vēlreiz veikt nemaz negribējās.Skolotāja zinot, kā man skolā pirms vairākiem gadiem gāja ar krievu valodas apgūšanu, nosmējās, ka man vajadzētu ar Annu vien komunicēt, abām būtu ieguvums no tā. Krievu valodai bremzes uzliku jau 7. klasē, kad dzirdēju apkārt esošos un ieņēmu kaujas pozu - kāpēc man, savā Latvijā, būtu jārunā krieviski!? Un kopš tās reizes visus mājas darbus manā vietā rakstīja mana labākā draudzene. Saprast saprotu, apkārt dzirdu, būtu vajadzība pielietot, bet nevaru. Nevaru atlaist bremzes, kuras pirms ļoti daudziem gadiem esmu uzlikusi. Tad nu Anna, saprotot manu problēmu, rosina mēģināt veidot nepiespiestus dialogus. Viņa latviešu valodā, es krievu valodā. Tā kā viņa ir ļoti komunikabla un atvērta, nevilšus pēdējos metrus jau sāku vervelēt krieviski. Win-win.
Kā jūtas dvēsele?: |
nogurusi |