es pasaulē, pasaule manī

trakoti gribas lai kāds samīļo un atļauj izraudāties, neuzdodot nekādus jautājumus.
Kaut nebūtu jākaunās no asarām un sevis paša. Citreiz gribas sirdi nest pa priekšu atvērtā delnā, lai redz, lai zin - nekautrējoties par to vai ir muļķīgi kreņķēties par tām lietām, kas nomoka sirdi vai arī tās ir visu atzītās lietas, kur pasaule diktē - jā šeit drīkst sāpēt.
Pieprasu brīvību uz sāpēm par visu, kas spēj izraisīt kaut kādu nebūt jušanu! Brīvību uz smiekliem par lietām, kas tev vienam izraisa sajūsmu. Brīvību smaidam, bez iemesla, lai tas nebūtu kritērijs pēc kura vērtē prāta spējas. Es gribu brīvi just savu jušanu, smiet smiešanu un izraudāt raudāšanu tad, kad manai dvēselei to vajag!
Lūdzu pēc iecietības un tolerances - nesu savu sirdi saujā!