| |
[Dec. 31st, 2009|12:12 am] |
Spriežot pēc tā kā šovakar darbojās mans dators, varu gandrīz ar simstprocentīgu garantiju solīt, ka vismaz mēnesi man nespīd komfortabla zvaigžnota padebess ar draugiem.lv sniegotas ainas vidū. Tā lūk. Bet arī uz visām šīm nebūšanām nolūkojoties ar retinātu ironijas smaidu, man jāsaka, ka visā visumā pēdējo laiku visai labi raksturo šī pati diena. Ja šorīt pēc pirmās cigaretes es domāju, ka varētu noasarot un noģībt pie atvērta loga, lai vēlāk pēc pieciem mani kāds darba cilvēks savāķītu nabagu zili zaļu apsnigušu un viscaur mitru pie atvērta loga, tad vakarā kātojot kā tāds jāntārpiņš gar centrālajām šosē, domāju, ka mana nāve nebūtu traģikas apzīmogota, ja mani pēkšņi notriektu kāds sānslīdes upuris. Liekas, ka visvieglāk ir būt nejaušības upurim. Es vispār dodu priekšroku svaigi spiestiem mirkļiem. Kolekcionēju sajūtu gammas,kas rīmējas kopā ar pārīti notikumu vai cigarešu dūmu. Pārējo mana galva vnk nepatur jeb savlaicīgi atslēdz manus maņu orgānus, lai nepiespiestu mani kļūt par Džonu Malkoviču. |
|
|
