Medical Division -

1996. gada 13 oktobris
Man šķiet, ka es miršu. Bet es nedrīkstu mirt...Man ir tikai 11 gadi. Kāda nāve? es nedrīkstu par to domāt. Nedrīktu domāt un nedrīkstu mirt, bet man vienalga ir tāda sajūta, ka tas drīz notiks. Pēc vakardienas visi staigā apkārt tik klusu un runā tik laipni un mīli. Bija atnākusi dakterītes tante. Arī viņa neko sliktu neteica. Nu jā tikai ieteica, ja naktī paliek slikti tad saukt ātros. Es atceros pagājušo nakti kad nevarēju paelpot. Es klepoju un klepoju un man sāka trūkt elpas. Un es vairs nevarēju paelpot un tad omīte atnesa karstu ūdeni un ar varu lika to izdzert. Palika nedaudz vieglāk, bet vienalga es vēl ilgu laiku nevarēju paelpot. Šovakar man ir karsti un sāp galva un es viu laiku gribu noģērbties tik karsti man ir, bet man neļauj un pieaugušie runā kaut ko par 40 grādiem. Tabletes? Man jādzer tabletes? Atkal? Negribu!!!
Iedzēru viņas bija rūgtas. Interesanti kā tas ir nomirt un nesagaidīt rītu?

1996. gada 14. oktobris.
Brīnums galva ir tik viegla, kaut gan naktī man bija tik slikti, tik slikti kā vēl nekad. Man nebija ar ko elpot, galva plīsa pušu. Bija tāda sajūta it kā pie gultas visu laiku kāds stāvētu. Un tad vienā brīdī man aptrūkās elpas un es nespēju vairs paklepot, un elpu ievilkt arī nē. Un tad es neatceros, tad bija tukšums. Un viss bija tik tumšs un tad es ienācu telpā tā bija neliela telpa pilna ar galdiņiem un es sēdēju pie viena no galdiņiem kopā ar zēniem? Nē laiakm ne zēniem viņi varēja būt jau puiši pieauguši...Un es dzēru dzēru to, ko laikam sauc par alkoholu.Mēs spēlējām kārtis Un ak dievs es smēķēju un tad tas kurš sēdēja man blakus saņēma manu roku un teica, ka mēs tiksimies.Un tad es redzēju, ka apkārt ir brūnas koka sienas un spoguļi ar bildēm un un tad es atmodos bija rīts un es jutos labi...Tikai tas puisis viņš man palika atmiņā tāds glīts uzvalkā un īsiem īsiem matiem ezītī, kaut gan mani nepamet pārliecība, ka tiem ir jābūt savādākiem. Un acis tik bezgalīgi skaistas acis...kaut kāds nakts murgs...

Šie ieraksti ņemti no vecas, vecas klades, kura tika atrasta aizkritusi aiz gultas manā istabā. dīvaini, bet tagad domājot un palūkojoties atpakaļ es varu uztaisīt ierakstu pēc deviņiem gadiem.

21. novembris.
Pagājušo nakt sapratu, ka ir uznākusi klepus lēkme. sajūta bija tāda it kā es tūlīt aizrīšos un nosmakšu. Man bija bail. Šausmīgi bail, bet ne jau bail no nāves, bet gan no tā, ka nekad vairs neredzēšu tās acis. Lai novērstu vērību no klepus izlēmu atvilkt no sienas gultu un pameklēt vai tur nav aizkritusi grāmata par Luciferu. Grāmatu neatradu, bet atradu vecu zaļu burtnīcu. izlasīju ierakstu un atcerējos kur esmu šo aprakstu redzējusi. Un tad sapratu, ka arī satikušies mēs jau esam un tagad es saprotu arī ko nozīmēja ieraksts par acīm...Smieklīgi. Bet pēc tā izlasīšanas man radās sajūta, ka viss ir izdarīts un, ka tas, laiks kurš man bija iedots lai viņu satiktu nu ir pagājis. Kaut kāds murgs. Bet pagājušo nakt klepus bija tik pat mokošs kā toreiz pirms deviņiem gadiem un kā par nelaimi ne cigarešu, ne inhalātoru nebija blakus, lai panāktu, ka plaušas izplešas gaisam, neviss visi laiku saraujas...
Kaut kāds murgs tīrākais. Jābeidz krāmēt māja, citādi uzrakšu vēl kaut ko...