īstenībā man bail satikt Mārci.
ļoti!

kpc es vnm visu tā sabojāju?

Bija tač tik jauki.
kpā iet pusdienās.
pēdējā solā apsmiet tizla paskata kursabiedrus.
un ar krustiņiem un nullītēm apzīmēt abu klades.
ar kājām iet uz centru.neapklust ne uz mirkli un ne uz mirkli neparstāt smaidīt.
secināt,ka tik daudz kopīga.
dienās,kad man uz centru nevajadzēja vismaz stundu pie manas mājas stūra mēģināt atvadīties.
sēdēt blakus,vērot,kā viņa lūpas kko saka un visu laiku gribēt tām pieskarties.
un tad viens vakars,kas visu sabojā!
īstenībā nebij jau vakars vainīgs.
bet gan panika,kas manī iestājās ...

man anormāli bail no attiecībām,
bet tai pašā brīdī es nežēlīgi alkstu pēc tām.
vsp gribu Ēriku atpakaļ.
un nē tas nav tpc,ka nesen ieraudziju viņam rakstito "daudz leimes maižu dienā" uz Tallinas ielas sienas.
vnk viņš mani darija patiesi laimīgu.
Tik es biju pa jaunu,lai to saprast un novērtēt.