| |
[Nov. 3rd, 2010|04:35 pm] |
|
ko gan cilvēki parasti dara, kad tiek atlaisti no darba? es īsti nezinu, es katrā ziņā reti esmu jutusies tik pacilāta kā šodien, it sevišķi tādēļ, ka šāds priekšnieces lēmums šķiet man ārkārtīgi patīkams, jo ko gan es spētu mīlēt vairāk kā brīvību? protams, ģimeni un dzimteni. taču katrā ziņā ne priekšniecību, lai cik laba tā arī būtu, jo allaž nepaklausīga viņiem esmu, izgudroju ko jaunu, darbojos uz savu roku, un nekad galu galā neprotu nopelnīt pieklājīgu naudu vai izpildīt darba standartu un ietilpt visos rāmos. un tagad ar plaši atvērtām acīm un pacilātu sirdi skatos sienā, un redzu tur savas nākotnes vīzijas patstāvīgai eksistēšanai neizbēgamajās rietumu tirgus attiecībās, kā tāds pirmklasnieks, kas tikko saņēmis ābeci vai vaska krītiņus astoņās krāsās es līksmoju par savu brīvību izvēlēties ko darīt. nav vērts dzīvi izšķiest lupatās un mantās, un arī mūsu mazajam dzīvoklītim nav ne vainas. tālajos stopēšanas laikos kāds uzņēmējs man teica: "dari ko gribi un tev sanāks!", kā arī kāds onkuliņš no airbaltic taxi mani reiz drēgnā rudens dienā uzmundrināja sakot "Nedomā par naudu, tā nāks kā sekas, svarīgākais, lai darbs sagādā prieku un gandarījumu!" - šie onkuliņi man toreiz nāca kā eņģeļi no skaidrām debesīm, un vēl aizvien viņu gudrie padomi mani ikreiz iepriecina, kad nepieciešams. |
|
|
