sviesta šodien nav, vai nevēlaties lielgabalu? - We could get so wasted if you would have come

Jopcik, secinu, ka nākampiektdien būšu Latvijā. Labi, es to visu laiku esmu zinājusi, bet tagad tāda patiesuma sajūta. Klausos augusta mūziku un kaut ko mazliet tāda kā ... nostaļģija? Ēdu Muminu šokolādi, dzeru bezsakarīgo Somijas kafiju (tas ir viens no iemesliem, kāpēc es gribu šo valsti aizmirst) un kaut kā jau laikam forši viss. Šajā piektdienā laikam vēl jāuzdzīvo ar Zāru un ungāru vīnu (kurš ir mans feivorit šeit; nezinu, vai Latvijā kaut kas tāds ir; noskaidrošu), Zāra jau vispār sašutusi, ka braucu mājās, jo viņa te uz gadu ir. Laikam tad tikai jācer un jāplāno un jābrauc pie viņas ciemos pavasarī, lai gan man Tampere besī ārā, bet saņemšos. Varbūt tas vairs nebūs tāds nelabums pret pilsētu, kāds tas ir tagad, kad šeit pavadīti 4 mēneši. Varbūt tas ir Pārejošais Nelabums. Pirmais, ko izdarīšu Latvijā - aiziešu uz to Goijas izstādi, kas ir līdz 13.decembrim (varbūt kāds grib atnāk līdzi? jo mana māsa droši vien nevar un brālis laikam nemaz negrib). Laikam gribētu arī uz Makdonaldu aiziet (tur brālis gan noteikti man pievienotos; nelietis), jo šeit man besī visi tie fast food iestādījumi. Dažreiz aizejam tur, bet patiesībā tas mums nav aktuāli. Mēs esam normāli cilvēki, kas vai nu gatavo pusdienas mājās vai nu pusdieno universitātē (kā es galvenokārt, jo man besī arī gatavošana šeit; brīvdienās tikai, jo man tad ir slinkums iet no mājām ārā). Es varbūt izklausos pēc kaut kādas ar dzīvi neapmierinātas nīkules, bet patiesībā es esmu diezgan parasts (laimīgs) cilvēks, ilgojos pēc ģimenes, pēc normālas baltmaizes un arī kolas, kas nemaksā divi lati.

p.s. Un vēl kaut kādas ēģiptiešu gravīras Latvijā? wtf
p.s.s. Tagad tā lasu šo ierakstu un pati sev kaut kā nepatīku. Bet tās jau tādas runas figūras vien ir..