vajag man uzmanīgāk ar cilvēkiem. savādāk tā kā ar kaut kādu ceļa rulli hujāriju visam pāri. pašas ķiķināšana ausīs, neko nedzirdu un tad, kad atdurās, tad " vai, cik nesmuki sanāca"

reizēm nav nekā dabiskāka priekš manis, kā pārvērst vainas apziņu dusmās. tik ļoti automātiski tas notiek, lai tikai saglabātu pašapmierinātību nemainīgu. vismaz es to tagad atpazīstu un varu sevi mākslīgi kaunināt, tāpat kā piespiest sevi izpirkt to vainu.

bet arī kas labs ir. manis sabūvētā svaigi kritušā tualetes ruļļu piramīda tikko finanšu direktorā pamodināja izdzīvošanas instinktu.