es pasaulē, pasaule manī

Pagaidām nav izmaiņu.. Kā iedomājos par visu šo putru - tā raudāt gribas. Varētu saķert galvu un mukt, ko kājas ness prom no šī visa ārprāta. Otrs variants - varētu atmosties, kā no slikta sapņa. Saņemties un dzīvot tālāk. Dievs dod man spēku, iecietību un pacietību.
Vakar tā izkliedzos, ka šodien kauns, aš zemē ielīst iekāriens uznācis. Pats stulbākais, ka reāli žēl man ir sevis un uz pārējiem es dusmojos. iiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiii
kauciens pa visu pagastu, tikai nebīstas, tā esmu es, nevis izsalkušu vilku bars..
sarkasms - droša pazīme, ka esmu tuvu panikai. Patiesība ir tāda, ka man gribas nevis samīļot un pažēlot, bet riktīgi izlamāt par aklumu un kurlumu, kas nemazinās. Varbūt es maldos, varbūt akla esmu es pati?!