diezgan dahuja laimes - heh

Pirmo reizi pēc piecpadsmit gadiem man pirmā skolas diena bija pilnīgi vienaldzīga. Dīvaini, pat ļoti dīvaini. Tāda tukšuma sajūta, bet studēt iet tiešām vairs netaisos. Un, ellē ratā indijā, kur pie velna ir mans CNC barošanas bloks, pilnīgi šķiet, ka man nav ko darīt, lai gan ir ko darīt atliku likām.

In other news:

Pēdējās divas nedēļu nogales sanāca ballēties ar divām dāmām, kas savā ziņā ir aizņemtas un mums (man un vienam sXe komrādam) nepieejamas. Tagad uzzināju, ka vienas čuvaks ir aizliedzis ar mums ballēties. Tā laikam ir pirmā reize, kad kādu padaru greizsirdīgu un tiešām, man viņas pat neinteresē. Tas tomēr ir tik sasodīti jauki.