| F |
[Jan. 19th, 2009|05:10 pm] |
Es gribu brīvību kā pašsaprotamu stāvokli. Visļaunākais ir tas, ka dažāda veida nebrīve nāk no tādām sfērām, kuras ir pārāk sāpīgi atzīt par nepareizi formētām un pārkārtot. Draugi un mīlestības. Šodien pamanīju, kā divas manas draudzenes atteikušās no labām idejām, tādēļ, ka vienai bijušais puisis, bet otrai viens draugs izdarījuši psiholoģisku spiedienu, lai pierādītu šo ideju nepieciešamību. Loģiski, ka pirmais veids kā saglabāt pašcieņu, kā saglabāt dzīvu sevi pašu, ir protests. Klaja, dusmīga vēršanās pret pašpieteiktās (nu un, atzīsim, arī mūsu pieņemtās, ja jau tam tomēr ir tik liela ietekme) autoritātes viedokļa izpildījumu caur sevi.
Bet es vēlos atrast spēku un iekšējo mieru nepielaist kāda cita uzspiesta viedokļa ienākšanu savā apziņā. Tas ir svešķermenis, kas vēlāk izraisa morālas, sirdsapziņas paģiras. Tas ir ārējs mehānisms, kas sagroza smalkos, iekšējos procesus - mēs esam pārāk sarežģītas būtnes, lai taptu vadīti pēc vispārzināmu patiesību mehānisma. Mums katrai ir nepieciešams veikt savu izziņas ceļu, pieļaut savas kļūdas un apgūt dažādu lietu savstarpējās saistības caur sevi. Mēs varam un mums vajag vērot citus, bet MĒS NEDRĪKSTAM ĻAUT CITIEM IZLEMT MŪSU VIETĀ.
Kā saka, gudrākais strīdā paklusē. Nevis izmantojot paklusēšanu kā stūrgalvīgu argumentu, bet nepieļaujot egoistiskai, vardarbīgai paštaisnuma lēkmei vērsties pret otru cilvēku un izdarīt uz to spiedienu. Paklusēt nozīmē arī darīt zināmus faktus, savu pieredzi, savas sajūtas, bet atteikties no otra vērtēšanas, no salīdzināšanas ar sevi vai citiem, abstraktu kvalitāšu iztirzāšanas. Mēs visas un visi varam viens otrai/am daudz ko iemācīt, bet, ja blaukusprodukts ir bailes, nevar šo mācību uzskatīt par izdevušos. |
|
|
