sulfaen

Es neatceros, ka jebkad būtu raudājusi. Pat bērnībā, nokrītot uz asfalta un nobrāžot līdz asinīm celi vai elkoni, es brūces tikai ar interesi aplūkoju. Pieļauju, ka man ir augsts sāpju slieksnis. Vienreiz mēģināju sevi noskaņot un izspiest no acīm kaut kādu mitrumu, tomēr man tas neizdevās. Es neesmu radusi sev stāstīt, cik nožēlojama un nevienam nevajadzīga esmu, man tam tāpat netrūkst pierādījumu. Kad centos izmocīt asaras, bija tāda sajūta, ka manas acis ir iededzinātas koka mizā. Tās šķita izkaltušas.

E. vienreiz raudāja. Viņam toreiz bija 12 gadi. Es to atceros pavisam skaidri.

Pie mums mēdza piestaigāt kaimiņu kaķis, un mans brālis bija viņu pielabinājis sev. Tas bija rūsgani raibs dzīvnieks, nezinu, kādas dzimtes. Mums pašiem mājdzīvnieku nekad nav bijis. Vai nu eksperimenta vai rotaļas pēc E., vienreiz notupies viņu paglaudīt, otrā rokā turēja dārza šļūteni. Kaķis, neko sliktu nenojauzdams, palaida skaļu murrāšanu un trinās gar E. kājām. Kad viņam trāpīja pēkšņa ūdens strūkla, dzīvnieks aizšāvās prom kā reaktīvā raķete. Viss slapjš un nožēlojams, tas neizpratnē blenza uz mums no pagalma otra gala. Tomēr nepagāja ne 5 minūtes, kad tas jau vilkās atpakaļ pie E. kājām. Mans brālis piecēlās stāvus, viņa sejā pēkšņu riebuma izteiksmi nomainīja saltums. Kad viņš sāka spārdīt kaķi ar kājām un no jauna liet tam virsū no šļūtenes, pār viņa vaigiem ritēja asaras. Nebija nekādu šņukstu vai sēkšanas kā filmās, tikai pāris jocīgas ūdens sliedes.