|
|
|
Janvāris 3., 2007
21:31
tātad, vai tā kaut kāda nepatikšana pret, kaut vai, piparmētru ledenēm, kuras, kā es zinu, man nepatīk, bet varu ēst, varētu būt tāda kā psihopataloģija? līdzīgi ar gandrīz jebko, kas man nepatīk.. kas man šķiet nepatīkam, kas ir krietni biežāk, un ko es negribu, kaut zinu, ka man patīk..
es tagad lasu, jūtos gan normāli, par tām traumām lasīju, meklēju visādās kādās Freidgrāmatās par to jaunradi
un nonācu pie nejauka secinājuma, ka, pirmkārt, visiem ir savas traumas, bet, otrkārt, nevar būt, ka tik daudz, kā es skatos, vismaz vienā mirklī skatījos, nu vairs neatceros, kā man ir!
nē ok, es vēl dzīvoju, it kā arī nesūdzos [šobrīd], man ir labi, kamēr neviens netraucē,
taču ir tie mirkļi, kad gribot negribot nākas atzīt, ka kaut kur kaut kas īssavienojas. tas tā, atruna tam, ka manas traumas nemoca mani šobrīd, bet tomēr tās uzskatu par esošām. neirozes. traumas. visur tik dažādīgas definīcijas visiem tiem vārdiem, vislabākais bija tajā lielajā grāmatā neatrast histērijas skaidrojumu, jo "skat.pievienotajā vārdn.", bet tur nav :)
milzu tīkls, ja to sasaista ar to, ka man tik daudz kas patīkamais bieži vien šķiet nepatīkams, pirms, protams, nepieķeras, praktiski viss, bet varbūt tas ir kas cits? ..kaut kāds universāls plīvurs pār visu, arī tiem sapņiem, kuriem apakšā nejaukumības sajūta. [šonakt sapnis bija krāsains. tik gaišās un patīkami košās krāsās kā nekad.]
kā tāds milzu tīkls, kurā mirklī ir sasniegta veselība? ..kad cilvēks nejūt traucējumus. visu laiku piemirstu šo atbildi. uzmācas tādi kā.. nezinu kas. tie bezjēdzības murgi. ka visam šim un arī tam nav jēgas.
kam NAV jēgas, ir ŠIS - a nu ka sākt rakstīt! ..cik ta vairs laika palicis :(
Mūzika: pērkons klusē
|
|
|
