pēc darba dienas pa taisno vēl ar darba zolīdo kreklu nonācu dobē asistējot kapli-mēslojumu-zemi-kūdru-ātri! kam, nu kam man ir vajadzīga dobīte ar kressēm. man jau liekas, ka es būtu akurāt kā viņas vīrs, kam tagad jālēkā apkārt jaunkundzes kaprīzēm, ja reiz mīļā miera un noguruma dēļ nevarēju pārvelt pār lūpām iebildumus un pasūtīšanu nahuj ar to, ka "īsti latvieši dārza darbus darīja lietū". jā mīļā, bet nejau ar portatīvo somu pār plecu, pēdējo maltīti kaut kur ap sešiem no rīta. stāvēju lietū, ar lejkannu lejot kaut kādu zemē iebakstītu sīpolu, rokām zemēs līdz elkoņiem, domājot vai vismaz mana apkaklīte joprojām ir tīra un jutos kā pilnīga idiote sireālā ielaidumā. pft, ko tur daudz, es esmu pilsētniece.