| Tātad, Ukrainā.... 22.augusts |
[26. Sep 2013|02:59] |
No Viļņas uz Kijevu lidojums ilga tikai mazliet vairāk par stundu.
Pirmā mulsinošā parādība - lidostas zaļajā zonā esošās 3 govis un mazliet patālāk - sienu vācoša vīriešu komanda un lidmašīnu vraki... Izgājuši pasu kontroli un laimīgi ieguvuši sarkanu zīmodziņu personu apliecinošajā dokumentā devāmies uzmeklēt maršrutku. Biļete nieka 1 grivna, kas mūsu naudiņā ir 6 santīmi. Par kaut kādām biļešu kontrolēm Ukrainā varam aizmirst. Kijevas вокзал ir liela, pārpildīta un trokšņaina. Zelts, griestu zīmējumi un greznas lustras raugās lejā uz raibo kolorītu - saulē apdegušiem, dzīves saburzītiem vīriešiem, bieži vien - alko reibumā, sasistām sejām un ar to up to no good skatienu acīs. Ir arī bērni, sievietes, omītes un daudz jo daudz miliči smieklīgās mushroom-like cepurēs. Būdami varen izsalkuši, nolēmām brokastis meklēt netālu no вокзал, kuras rajons visā savā drūmumā pārspēj Rīgas Origo rajonu like big time. Maķītim metām līkumu, dodoties dziļāk mazu, necilu būdeļu apkārtnē un visbeidzot, atraduši visapmeklētāko, pārpilnāko no necilajām būdelēm, gājām iekšā. Pelmeņi, vistas kājiņas, frī kartupeļi, soļanka. Saku Kristapam, ka gribu pati pamēģināt pasūtīt ēdienu, uz ko viņš reaģē ar platu smaidu, jo domā, ka manu briesmīgo izrunu neviens nesapratīs un es palikšu ar tukšu vēderu, jo būšu apr lepnu, lai lūgtu viņa palīdzību. Tieši otrādi - tante violetajā priekšautā saprata manu pasūtījumu, iztikām bez zīmju valodas un beigās es vēl lepni teicu, ka gribu alu, vēlams nefiltrētu. Iekārtojāmies laukā uz "terases", kur Kristaps var smēķēt uz nebēdu un pelnus atstāt sālīto riekstiņu trauciņā, kaut gan improvizētais pelntrauks šķiet vairāk dekoratīvs, nekā praktisks, jo iela kā nosēta ar činčikiem un dusmīga tantiņa tos slaucīja šurpu-turpu ar slotu, piekodinādama arī mums,lai neuzdrošināmies mest izsmēķus uz ielas. Pardon, kāds "mums", es taču nesmēķēju. Laiks gāja uz priekšu, alus 10 no rīta +32 grādos garšoja labi un drīz vien mani pelmeņi ar krējumu ieradās, servēti plastmasas bļodiņā uz plastmasas paplātes, kurai no biežās viesošanās mikroviļņu krāsnī bija pamatīgi deformējies 1 stūrītis. Nē, nē, es nesmādēju, es neironizēju, es esmu sajūsmā. Pelmeņi ļoti garšīgi. Izņēmu fotoaparātu,lai iemūžīnātu savu pirmo maltīti valstī, uz kuru tik sen jau kā gribēju atbraukt. Kristaps smaidīja, saule spīdēja un tad pēkšņi pie galdiņa pienāca vīrietis ar sarkanu seju, vaļēju bikšupriekšu, izpūrušiem matiem un teica man - Мне не нравится, что вы делаете! Man palika neomulīgi, bet savā babysteps krievu valodā tomēr atjautāju viņam, kas tieši viņam nepatīk, uz ko viņš urbdamies man acīs atbildēja -nepatīkot, ka es fotogrāfējot pelmeņus! Jopcik nu! Atradis iemeslu, par ko piesieties!, es pie sevis nodomāju, paskatījos uz Kristapu un gaidīju, kad viņš pārņems vadību, ko viņš arī darīja, vīrietim piedāvādams cigareti, ko viņš, protams, ar vislielāko prieku, paņēma. Than again - kāpēc lai iebildumi pret pelmeņu fotogrāfēšanu nevarētu būt labs cigarešu pick-up line ? Un tā mēs iepazināmies ar , Fjodoru Fjodoroviču....
|
|
|
