Pēc ilgāka laika atkal braucu ar mikriņu. Tā tuvības (viens gar otru berzējas, bakstās un grūstās) sajūta, protams, ir kaut kas, bet...
Šodien bija viens tantuks... Parasti tak sievietes pa nakti sabojājas tikai nedaudz un pietiek ar nelielu piešpahtelēšanu (man gan šķiet, ka arī tas nav nepieciešams, jo it nemaz viņas tā nebojājas, bet tad 95% sieviešu pēkšņi sāktos panika, jo nebūtu 1/2stundu ko darīt...)
Taču šai spilgtajai (arī ar špahtelēšanos viņai bij kaut kādas problēmas) personai laikam šķita, ka viņa arī ir sākusi pūt no iekšienes, tāpēc bija iztērējusi kādus pāris lētā dezodoranta baloniņus pirms kāpa iekšā mikriņā. Rezultātā tai konservu kārbā parādījās hronisks gaisa trūkums. Acu asarošana bija garantēta visiem, šķiet, ka tuvākajaiem tika izsvilināti arī elpceļi. šoferītm ta forši, paskrūvēja logu vairāk vaļā un turpināja rullēt, bet pārējiem mokoša agonija bija garantēta...
Njā, mikriņi nav mans aicinājums...