saskrāpēju apakšdelmu pret saplēstu rūti kāpjot iekšā pa logu. vējš aizcirta ciet durvis uz neatvēršanu. lēnām izdzēru aliņu un paliku trešajā ar pus stāvā. vairs jāsteidzās tiešām nebija nekur. patīkami smeldza. putekļi kņudināja smaržu, griesti knapi spēlēja augstāk par zemi, tāpēc tupēju un jutos kā iebāzta laternā. stikliņi visapkārt sešstūrī, griestu kupolā kokgriezums, starp kājām lūka uz bēniņiem kā vienīgais ceļš pie manis. izmalu cauri vēlreiz sarunu, ko es teicu, ko viņa ar to varbūt domāja, ko viņš teica, ko īstenībā mēģināja pateikt, kāpēc tik ilga pauze, kāpēc tas smaids, kāpēc skatiens pa kreisi, vēl un vēl tādā prātvēderīgi iereibušā garā, kas garantēja cerību, ka kaut kas var tapt skaidrs, jo es kaut ko neesmu pamanījusi. atgrūdu trepītes no lūkas malas. nokrita trešajā stāvā saceļot putekļu mākoni. īslaicīga jautrība par klusu jautājumu sevī "kā tu tagad tiksi lejā,mīļā". izlīdu pastaigāties pa jumtu.neko nebijušu neredzēju. dabūju rūsas šķēpelītes jau jaunā pušumā- tas atturēja atkal domās atgriezties pie sarunas. vēl reizi un tas jau būtu pārāk stulbi pat tam, ka manas dumjās pārdomas paliek tikai pie manis.