pilnīgi nesaprotams laiks. it kā tā, bet it kā pavisam šitā. tiešām sajūta, ka kāds mirst, un pie tam manī iekšā. un es vēl noskatījos to šausmīgo filmu, kas man likās tik reāla tieši tās postpadomju estētikas dēļ, liekas, tikpat labi tas viss varēja notikt kādā no šiem pagalmiem un palagiem.
vai tik tiešām nav tādas vietas, kur var aizbēgt no sevis, lūdzu! (teikums izkliegts)