Tātad par bijušo:

Sigur Ros Rīgā -- sēdējām (jo man patīk sēdēt) "amfiteātra" tālajā stūrī, tāpēc solista kurpītes un sejas vaibstus komentēt nevaru. Skaņa sākumā bija briesmīga, taču arī to pārspriest nevaru, jo neesmu kompetenta, vēlāk vai nu uzlabojās vai pieradu. Smīdināja priekšā sēdošie 3 poļi - geji [tā domājams], kuri ar taisnām mugurām grozīja galvu, kad rādīja sižetu no LTV tiltu aizdedzināšanās, un kad visi ar savām plastmasas gaismiņām spīdināja. Viņi neko nesaprata :).
Protams, pirmās notis aizkustināja un tā -- vispār sākums un beigas bija vislabākās, jo tad spēlēja vecās dziesmas, jo kā visiem zināms, jaunais albums ir mēsls [to pat sācis spēlēt Radio swh, kas pārsvarā spēlē mēslus [par to pat var liecināt fakts, ka viņi nespēlē jaunāko PV albumu, kas man patīk, atšķirībā no iepriekšējiem grupas albumiem. Ok, pēdējo singlu swh viendien nospēlēja, bet laikam kāds dabūja no šipkēvica pa ausīm -- jāspēlē taču cosmos! viņi ir jaunākie mēsli. [es darbā esmu spiesta dzirdēt swh, tāpēc esmu informēta, cik debilizējošs šis radio ir]]. Tātad atpakaļ pie Sigur Ros -->

Es viņu uzstāšanos biju jau piedzīvojusi pirms ~ 2/3(?) gadiem Beļģijā Rock Werchter, kur tā bija fesitvāla labākā performance, un tur arī es piedzīvoju vijolmeitenes un orķestra iznācienu, kas Rīgā pietrūka. Māte, kurai tālajā tajā tur gadā, ienākot manā istabā bija paticis tas , kas skan [jo pārsvarā es tolaik klausījos ņūūmetālu [laikam]], jo tas patīkamais bija Sigur Ros, es biju rekomendējusi apmeklēt šo koncertu, bija atvilkusi tēvu uz koncertu, kurš teica, ka SG ir ietekmējušies no Led Zeppelin..
heh, un vispār kurš tad mūsdienās neiespaidojas no Led Zeppelin (vai Pink Floyd)!
Zāle izskatījas pilna, nezinu, vai tie visi biji SG cienītāji vai nejauši garāmgājēji, bet vismaz organizētājiem kaut kas atlec [zaķītis].
Par nobeigumu - kaut kur bija rakstīts, ka Sigur Ros tika izsaukti 2 reizes. Pirmo reizi es neskaitītu. Viņi vienkārši nogāja no skatuves un atnāca atpakaļ, protams, pati pēdējā dziesma bija pāri visam.
Savukārt Beļģijā izsaukt atkārtoti nemaz neprasījās, lai gan daudzi aktīvi to darīja. Jo Belģijā viņi tā nospēlēja - ka sasniegts bija viss, ko varēja sasniegt. Mhm.

--
Turpinot par Skandināviju, mans mazais, negaidītais atvaļinājums tika pavadīts vienā no Skandi-pastkartīšu-valstīm. Tur es pārēdos meža ogas -- ieej mežā - un viss zils no mellenēm. Latvijā tā nav, jo kāds tās visas nolasa. Ok, mellenēm jābūt melnām īstenībā, un tur arī bija dažas mētras ar melnajām mellenēm. Un pirmo reizi mūžā es apēdu lāceni. Garšīgi. Pārējās bija apēduši lāči.
Un mīļākā kempingvieta man bija kalna nogāzē -nekurienes vidū - koka mājiņas kokos [/starp kokiem], ka grūti pat pamanīt tās, un tur pat netālu kalna upe ar ūdenskritumu, upe, saprotams, par strauju, lai tajā peldētos un izdzīvotu, bet ūdens radis mieru blakus ieplakā, kur kā paradīzē. Ar mellenēm.
Un kalnu pārējās 1000 m virs jūras līmeņa, klinšainie kalni, mazliet sūnas, koku nav, ieplakās sniega plankumi vai lielākās - ezeri - un tur viena maza būdiņa, nekurienes vidū ar saules baterijām. Vasarnīca.
Lai gan dažreiz man likās, ka esmu Somijā vai Zviedrijā, laikam tāpēc, ka atvaļinājuma laikā es izslēdzu smadzenes un daru visādas dumības, patiesībā biju Norvēģijā. Vispārēji noveicās, jo 5 no 7 dienām bija saulainais (un par nelaimi arī karstas).

še ku reku daži vizuāli fragmenti, pārējos meklēt citur.

4 pakāpieni

Tirkīzs

Paradīze

Lietus staigā

Es kāpju, upe plūst

Pelēkā diena