Kam tu, mazais puika,
brīnā acis plet?
Mūs pār vienu sētu
likteņsētnieks met.

Iesim šonakt kopā
ļaužu jūrā klīst,
tur, kur reklāmspuldzes
ēnu skumjas nīst.

Labi, ka tev māju
bijis nav nekad:
būs šai jaunā sirdī
lielāks plašums tad.

Dzīvei labpaticies
mūs ir izjokot -
tikai sapņu troņus
nebij žēl tai dot...

Tālu, tālu laimes
mirdzošs ametists,
svešs kā ielu stūrī
dusmīgs policists.

Bet par zemeslodi
vienmēr bijis prieks,
varbūt reiz tās krastos
cilvēks nebūs lieks!

Uz to vecai dzīvei
teiksim diezgan mēs:
pietiek dejā griezties,
daiļā barones!

Jūsu vārdam slavens
oreols, bet vecs;
mums nav augstu radu,
toties stiprs plecs.

Vapenis ja skrandās,
nava tādēļ kauns -
skrandās brīves sapnis
vienmēr spožs un jauns.

Sārtāk vēl par lūpām,
kuras krāso grims,
mūsu krūtīs dziņa
cīņā mesties dzims.

Un, kad atkal ielās
satikties būs gods,
liksim kāju ceļā,
lai jūs parauj jods!

Redz, tu sāc jau smaidīt,
mazais ielu zēn,
kaut kā svecēm vējā
mums būs jāizplēn.

Iesim šonakt kopā
priekšpilsētas nīst,
tur, kur reklāmspuldzēs
ēnu ziedi vīst.