nekādas atpūtas brīvdienās, bet par to nav nemaz skumji. viss ir kļuvis pilnīgi savādāk. darbaholisms?
sanāks tikai viena brīvdiena un pat tās laikā visa diena rezervēta dārza darbiem laukos pie vecvecākiem, jo sirdsapziņa neļauj atstāt viņiem pašiem ko ņemties. bet es par kaut ko priecājos. varbūt par to, ka parasti izjūtu neaprakstāmu trauksmi tikai tādēļ vien, ka cilvēki var ienākt pa kabineta durvīm jebkurā mirklī un tagad man priekšā trīs dienas, kuru laikā strādāšu no mājām kā vecajos labajos laikos ar aliņu pa kreisu roku un vājprātīgās pidžammbiksēs. moš jāsarauj puse nakts un jāpalielina lieldienas līdz vienai ar pus dienai.