Sāku sev-apzināties, ka es nekad nebūšu pabeigta, vesela, viendabīga būtne.
Esmu gājusi virzienā, kura galējais mērķis ir tukšums, t.i., atmetot visus sabiedrības slāņus un mēģinot nonākt pie sava kodola, saprast, ka kodola nav. Pilnīgi apzināti līdz šim neesošajam kodolam vēl neesmu nonākusi, bet jau tagad, ceļā uz to, sāk šķist, ka, jā – visticamāk manī tiešām nav kodola, mana īstā Es, bet tas neatbrīvo no atbildības.
Ir teiciens par to, ka cilvēkam ir vajadzīgs stiprs mugurkauls - man gribētos iebilst un teikt, ka cilvēkam vajadzīgs stiprs mugurkauls, stipra galva, stipras rokas un kājas. Mugurkauls nevar izdarīt to, ko var izdarīt galva vai rokas. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ikdienā, esot pastāvīgās attiecībās ar apkārtējo vidi un cilvēkiem tajā, ir jāspēj uz āru parādīt tieši to sevis daļu, kas ir atbilstoša konkrētajai situācijai. Nereti esmu maldīgi to uzskatījusi par lomu spēlēšanu, kas automātiski saslēdzies ar uzskatu, ka neesmu patiesa. Bet, atgriežoties pie salīdzinājuma – es neesmu tikai mugurkauls, es esmu arī citas manas ķermeņa daļas. Man jāapzinās katras savas daļas un šķautnes darbība un jāuzņemas atbildība par to – ja mana roka kādam sit, tad es nevaru iebēgt savā galvā un pateikt, ka tā nebiju es. Visas manas daļas esmu es.