rums_

Helena joprojām tic tam vienam un īstaja, un tas nekas, ka viņa viņus maina kā hennas zīmējumus uz savas delnas. Viņa ir iemīlējusies katru dienu visu laiku, un viņa nesaprot, kā es varu nebūt. Man vairs nav bijusi tā sajūta, kad viņš ir tas viens un īstais, un mans. Tas ir mazliet skumji, jo tas liek sajusties vecai un visu piedzīvojušai, kas dod man tiesības smaidīt un māt ar galvu, gluži kā to darīja Jekaterina Ivanovna. Reizēm šķiet, ka viss ir bijis un vairs nebūs, viss ir izdzīvots
Helenai šīs nelielās aizraušanās ir nepieciešamas, tā padara viņu dzīvu. Viņa vienmēr mazliet viļās attiecībās un vīriešos, bet vienmēr atgriežas sākuma punktā.
Toties es tikai vēroju. Helena mani cenšas pārliecināt, lai es esmu draudzīga pret Polu, es jau tāda esmu, un tikai. Man patīk, ka Pols neko neuzspiež, viņš neliek man mulst, mēs varam darīt draugu lietas, ēst saldējumu, pīpēt zāli, lasīt avīzes un nedarīt neko.
Es neesmu runājusi ar Stasu kopš es aizbraucu no Maskavas, viņš arī man nezvana.