Forever Young -

vakar noskatījos vienu baigi labo filmu. nu tādu - neparastu. viņa nebija kā visas romantiskās. ar kkādu odziņu. nobrīnījos vēl, ka man patika un aizrāva tā filma, jo man takā elvai, parasti viņa liktos garlaicīga. Vicky Cristina Barcelona. un kā jau vnm filmas, kas man patīk, mani baigi ietekmē. tgd man gribas uz spāniju, padzīvot tajos burvīgajos apstākļos. un fotogrāfēt. mm. es zinu, ka tas ir tikai mirkļa iespaidā, bet ja man būtu normāls fotoaparāts nevis ziepene, tad es bildētu. daudz.
pēctam, vakar, izlasīju intas komentāru, par to, ka ir jāizdomā, ko īsti gribi un vai tas ko gribi, tev nenāks par skādi un, ka uz spēles ir jāliek VISS. lai beigās jūties tā, ka esi darījis visu tā labā un nekas vairs nav atkarīgs no tevis. un man bija vnk undiscribable garīgais, man galvā domas vnk skraidīja kā bumbiņas, es nespēju nokoncentrētis uz vienu un ja man jautātu, ko es domāju, es nespētu atbildēt. tā bija tik nežēlīgi pretīga sajūta. es darītu visu, kas no manis atkarīgs, bet man bail. ja nu es viņam tiešām vairs neesmu svarīga un nepatīku? bet es jūtu, ka tās varētu nebūt beigas.
tagad jāiet brokastot un taisīties jaunai dienai. un no rīta es domāju pavisam savādāk nekā vakaros. viss šķīet optimistiskāks un nezinu, nedomājas tik daudz. vet vakaros ir tā, it kā domas mani piesiesn un es nevaru nekur aizbēgt. es palieku ar viņām divatā.

p.s. un inta varētu sarakstīt grāmatu.