| Rīts! |
 Rīts! | May. 6th, 2004 @ 01:39 pm  |
|---|
Nu gan dzīve. Apbrīnoju cilvēkus, kuri n-tās stundas var veltīt sevis žēlošanai un pārdzīvošanai, kad darbu ir vai cik. man pat lāga laika paraudāt neatliek (un vai vajag?). Bet šim tik sāp sirds un sāp...un tu to vien dzirdi. Aizmigu ar telefonu rokā un pamodos ar pirmais, ko dzirdēju bija zvans- tas pats stulbais meldiņš un atkal viņš. Tanī galā plkst. 3 no rīta, bet šis nevar gulēt. laikam jau esmu šausmīgs monstrs, ka varu tā mocīt cilvēku, kuru kādreiz tik ļoti mīlēju.
Es vienkārši nesaprotu, kas mainās no tā, ka mēs runājam... Sāpes pāriet...un pat tad, ja es viņu ņemtu atpakaļ, tur taču tagad tik un tā nekas nesanāk. Viņš ir savā stulbajā Kanādā, bet es Latvijā. Pareizi saka, ka pirmoreiz precas mīlestības dēl, otrreiz paraduma pēc, trešo reizi- sklerozes dēļ.
Cenšos sev iestāstīt, ka vienkārši nebija lemts, ka viss ir tikai viņa dēl... ka labākais vēl priekšā...Current Mood:  tired Current Music: Mielavs- Skaista ir Jaunība |
kas ko piečakarēja pirmais?
Nu zini, skanees, kaa parasti, bet viņš. mani. Nevis piečakarēja, drīzāk sāpināja. Un tā tas vilkās kādu 1,5 gadu, kad viņš man ne īsti uzticējās, ne īsti ielaida savā dzīvē. Vispār nekā īsti nebija, tikai tipa mīlestība. Bez bezpersoniska ja tam maz ir kāda jēga. Pēc tam, viss palika vēl sarežģītāk, un tagad es vairs vispār nespēju piedot neko. Viņš atzīst, ka ir daudz mani sāpinājis, bet nesaprot kāpēc nespēju piedot. Bet es saprotu... mēs visi gribam kaut ko labu, to labāko...
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}