"Demoni"
Demoni iesperas man galvā, virpuļo un smejas. Jutekļi ir miruši. Viņu izraudzītais brīdis liek man verdziski zemoties. Viņi ķiķina un knaiba mani, viņu ļaunie nagi ieurbjas man miesā. Es izraujos, rīstos, atklepoju asinis vēmekļu krāsā, mirstu. Karāties uz šā āķa nav viegli, tāpēc te nu es šūpojos, spīdzinos, lielās bēgšanas aprīts. Neredzu citu fonu kā vien zaļo tērauda sienu, kas rēgojas pār iznīcības kaudzēm, kuras atstājuši mani mocītāji. Sadegušas miesas smaka svilina man nāsis. Es sēžu te sagumis, miegains, niezes mocīts. Viņi runā. Viss ir mīksts un pūkains. Acis neskaidras, aizmiglotas, viņi sit mani ar dūrēm, sejas sarkanas. Viņi man saka:"Tu esi slikts. Tu esi slikts puika.” Es tā nejūtos. Es neesmu slikts. Es neesmu traks. Es tikai gribu, lai visi apklust, lai liek mani mierā. Es gribu, lai man ir silti un ērti, lai viss kņud. Es tikai nevaru atrast to vietu. To mazo, mierpilno vietu, kur nolikt galvu, pacelt kājas. “Nāc iekšā, paliec brīdi, noņem cepuri, novelc kurpes, jūties kā mājās” Es gribu, lai mani grib, apskauj, lai uz mani skatās. Es gribu, lai saka man, ka esmu skaists. Es esmu ideāls, bet to viņi man nekad nesaka. Tā ir bezgalīga cīņa – nonākt tur, kur es gribu, prom no visiem citiem…

“Mazais daņķis”
Es esmu tik dusmīgs puika. Es neesmu plānprātiņš. Es sēžu uz palodzes un ļauju, lai lietus mērcē man muguru. Es nezinu, uz kurieni iešu no šejienes. Katru reizi, kad pieliecos no manām lūpām izlīst melnais piķis. Manas plaušas sabrūk un vēders pildās ar asinīm. Kad nomiršu, arī es pārvērtīšos pīšļos. Es laidīšu savu mazo gaisa pūķi un skriešu pa lielo, plašo lauku. Man būs draugi. Man būs ģimene. Šī dzīve man ir līdz kaklam. Man ir apnicis tikt sveikā cauri, apnicis, ka jātiek sveikā cauri. Man jārīkojas tā kā grib visi citi un es gribu tikai nebūt tik pilns ar netīro, melno naidu, kas pūdē manas iekšas.

/Niks Treina - 15 gadu vecumā, puika ar maniakālo depresiju, mira 19. gadu vecumā pakaroties/