|
|
|
Septembris 14., 2009
22:36
ko es esmu saparatusi pēc gada un vēl drusku kopdzīves. ir briesmīgi, ja cilvēks jūtas vientuļš, ja dzīvo viens. bet vēl briesmīgāk ir tad, ja dzīvo ar kādu kopā, un vienalga jūties vientuļš. trīs no sešiem vakariem esmu pavadījusi dīvaini. otrus trīs rāpjoties pa sienām. šovakar piezvanīja kāds man dārgs cilvēks un jautāja, kā jūtos. sameloju, ka viss kārtībā. tā vietā, lai godīgi izraudātos uz viņa pleca un vairs nejustos viena. jo viņš mani saprot, viņam rūp un viņš nekad mani nav atstājis vienu, kad man vajadzīga palīdzība. sameloju, jo man kauns, ka esmu pieaudzis cilvēks, gudrs, pieredzējis visādus sūdus, bet vienalga pieļauju, ka mani pieviļ.
|
Comments:
redz, man arī iet kaut kā līdzīgi un es arī nevienam nestāstu. Tāpēc, ka tie mirkļi, kad ir labi;tie ir tik labi, ka labāk vairs nevar iedomāties.
man domāt, ka manam vīrietim ir vajadzīgs dažkārt miers un vientulība, lai varētu izdzīvot. tajos brīžos es viņu esmu iemācījusies atlaist vaļā un es vienmēr zinu, ka rītdien viņš pārnāks mājās un būs laimīgi atkal.
tad, kad jūti, ka kādu pa īsto līmē, iemācies arī saprast, ka ir katram savas nepieciešamības dzīvē (:
(katrā ziņā man tā ir kļuvis daudz vieglāk un nav vairs jāraudās katru otro dien) |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}