| виданж пердю |
[Jan. 18th, 2010|12:23 am] |
noskatījāmies flāmu gabalu Vidange Perdue, tb. tukšā ādiņa, turklāt tāda, kuŗu taras punktā nepiejem.
derētu vēlreiz Barbaru invāziju un Amerikas impērijas norietu caurskatīt. triptiham.
man bija lieli plāni darbu frontē šai nedēļas nogalē. jebkurš nākamais teikums pēc iepriekšējā būtībā ir bezjēdzīgs.
vēl aizvien tāda somnambuliska sajūta pēc tās filmas. katru vārdu vai frāzi atnes un tūliņ aizskalo viļņi. man bieži šķiet, ka tie 5-6 gadi, ko nostrādāju slimnīcā un veco ļaužu namā, ir krutākie, kas man bijuši.
kafejnīcā iepazinos ar slovāku džeku Kamilu. viņš ir dārznieks, patlaban gan bez darba. vispār te daudziem manuālajiem speciālistiem no brālīgajām čukču respublikām mēnešiem neizmaksā algas un visādi citādi čakarē. par to, ka nevienu te, nafig, izņemot meitenes uz sārtajiem lukturiem, negaida, es vispār neizpaudīšos. slovāks kaut ko dūšīgi rēķināja un skricelēja ņūeidžīgi, bet visnotaļ gaumīgi noformētā cibiņā. izrādījās, maiju kalendārā. jāpaņem viens šitāds Krumāram, uz vīriešu dienu, veikaliņš atrodas Sālsvīra ielā. blakus Kaķugaļas vīra stallītim. Kamils apņēmās izrēķināt, kas tad es par putnu pēc maiju kalendāra esmu, un palūdza maicibiņā ierakstīt vārdu un dzimšanas dātumus. ō, viņš saka, apsveicu dzimšanas dienā. bet tad uzreiz saviebjas un netic, ka gads sākas ar 6. atnāk ukraiņu puikas un stāsta par savu dokumentālo filmu, atnāk anarhiste Bianka (izspļauta Roza Ļuksimburg) un stāsta par savējo, tagad jau laikam visi kaut ko dokumentē. tad visi aiziet, atnāk bariņš pūtainu skolnieku, spēlē nardas un laiž pa riņķi samtainu marokāni. es lasu Roberta Bringhērsta eseju The Persistence of Poetry and the Destruction of the World, kuru gribēju tev uzdāvināt jaungadā, un starp lapām metu mirkļus uz pretīmsēdošo un spēlē iegrimušo pusaudzi: maziņš, resniņš, viens plecs dīvaini uzrauts, seja ar' tāda drusku daunīga, bet visnotaļ omulīga. tad piepeši viņa vaibsti iztaisnojas un izgaistot vēl viltīgi pasmaida. un tad pazūd viss iepriekšminētais. es vēl aizvien skatos uz viņu, bet redzu tikai gaismu. ņēmu un appiņņājos. es nezinu, dakter, kas tas bija. ja zinātu, arī neteiktu.
bet vakar noskatījāmies palestīņu-žīdu filmu Ajami. nu, šiem tur arī raibi iet, es tev teikšu.
gāju projām no kafejnīcas, viens sauc man no blakus galdiņa: æhlæn wa sæhlæn! ā, pamanījis manu arābu grāmatiņu. æhlæn bīk, es pamanu atsacīt, cerot, ka neesmu pielicis sieviešu dzimtes galotni. ī wā — īriski tas ir alabernakt. man kafija ir ielieta lielajā krūkā, un nedēļas nogales darbs var sākties. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}