Ir tādi gadījumi reizēm, kad es atļaujos paskatīties uz cilvēkiem no augšas. Stāvu, skatos uz leju un domāju, nez uz kuras planētas viņš savas smadzenes implantējis. Visbiežāk tā ir atklāsme, ka es gluži vienkārši esmu gudrāka.
Tagad sēžu un domāju: Vai tā ir visnotaļ civēcīga padarīšana vai arī tas mani padara par pilnigi pretīgu iedomīgu monstru?